AIZSPOGULIJAS DIALOGI

Spoguļa atstarošanas princips vienmēr ieņēmis nozīmīgu vietu cilvēka prāta attīstībā, sevis izzināšanā, kā arī augstāko garīgo pasauļu aptveršanā. Tajā momentā, kad radās pasaule, radās arī spoguļattēls. Kad ūdens saplūda zem debesīm, tad arī radās atspulgs, kas kļuva par Sofijas – Dievišķā vieduma un gudrības projekcijas – instrumentu viņas tēlainajā radīšanas procesā.

                Sākumā tas bija dabas spogulis, kurā mūsu senči, noliekušies, ar izbrīnu  vēroja apkārtējās pasaules un sevis paša kopiju. Šīs atklāsmes kļuva par vienu no impulsiem cilvēka iekšējās un garīgo un transcendento pasauļu atklāšanai  un izzināšanai.

                Spogulis un duālisms – šī tēma vienmēr bijusi nopietnu pētījumu pirmssākumā. Spogulis māca un parāda mums transcendentālismu. Šīs spoguļa potenciālās iespējas spīdoši ekspluatē pasaka ar visām tās burvestībām un maģiju. Un šeit jau sākas metafizika. Realitāte dubultojas un sadalās, paliekot nemainīga. Ir ŠEIT un ir TUR: šī telpa ir pārdalīta ar simetrijas plakni, kas ir ļoti līdzīga spoguļa virsmai. Pārejai no vienas sfēras otrā piemīt dažādas inversijas, kuras rada brīnišķīgus iespaidus un tēlus, izmantotus gan mītos, gan pasakās. Aizspogulijas terminu sāk izmantot paplašinātā nozīmē. Tā kļūst par transcendentās esamības metaforu Šaipusspoguļa telpa un aizspogulija vienmēr ir nodalītas ar simetriju plakni, kur spogulim iedalīta matrices vai arhetipa loma.

Par transcendentā trīs aspektiem rakstīja arī P. Florenskis1:

1) iconostasis2 atspoguļo plaknes simetriju, kura sadala fenomenālo un noumenālo3 – šeit mēs redzam tēlus, bet tur parādās arhetipi.

2) Sapnis un nomoda: tos sadala simetriju plakne, kas inversē – sapnī laiks tek atpakaļ.

3) Līdzgaismas un virsgaismas realitātes ; kur savdabīgu simetriju plaknes vietu ieņem Einšteina konstante.

Visos trijos gadījumos mēs novērojam pāreju no kauzalitātes uz teleoloģiju4. Tieši šī fundamentālā inversija ir pamats pašām dziļākajām intuīcijām. Ir esība, – un ir Būtība ; šeit plūst laiks – tur ir mūžība. Pirmstēlu pasaule – sapņojumu kosmoss – tahionu5 Visums : ņemot to par pamatu mēs varam apgalvot, ka tie ir vienas realitātes sinonīmi. Platons to nosauca par ideju pasauli.

Akadēmiķa Saharova koncepcijā cauri visai esībai iet simetriju plakne, sadalot vielu un antivielu, pasauli un anti pasauli. Šeit ir entropija – tur antientropija ; šeit ir starojums – tur absorbcija ; šeit prāta duālisms – tur gara viendabība. Tāda modeļa polarizācijas pamatā ir precīzi vienādojumi. Bet vai aiz tiem nepavīd mums tik ļoti labi pazīstamie arhetipi? Izrādās, ka pasaku un mītu valodu var pārtulkot formulu zīmēs. Un spogulis kā vienojošs invariants.

Spogulis – neizsmeļama paradoksu krātuve. Tā svarīgākā misija ir būt vidutājam, saiknei ar nākotni. Burvju spogulis iet cauri gan laikam, gan telpai. Un vai patiešām tahionu realitāte ir tik fantastiski neiespējama? Tā ir negatīvu attālumu un atgriezeniskas cēlonības pasaule : tajā ‘’viss ir tepat – un tur’’, nākotne ir priekšā tagadnei. Un kāpēc gan nevarētu pieņemt, ka iespējamas situācijas, kad spogulis ir logs uz tahionu dimensiju? Vajag pateikties Sofijai – mūžīgi sievišķīgajam sievišķās būtības garīgajam pirmstēlam – par to, ka viņa iedeva cilvēkiem tādu brīnumainu izziņas instrumentu, bez kura nav iedomājama Zemes kultūra.

Vai var galīgajā atspoguļoties bezgalīgais? To spīdoši parāda Leibnica6 monādes7. Filozofs salīdzina tās ar spoguļiem, kuros atspoguļojas viss : daļa ietver sevī veselo, lielais parādās tā daļā.

Cilvēks var būt gan universuma, gan tā Radītāja spogulis. Spoguļa atstarošanas princips palīdz pareizi saprast cilvēka garīgo struktūru un tās saikni ar fizisko ķermeni (skat. zīm. nr.1).

zim1

Spoguļattēla princips darbojas visās dabas valstībās. Tāpēc var redzēt analoģiju starp cilvēka un koka uzbūvi( skat. zīm. nr. 2).

zim2

Saknes atbilst kuņģim un dzimumorgāniem. Stumbrs atbilst plaušām un sirdij, arteriālās un venozās asins plūsmām. Lejuptekošās apstrādātās sulas plūsma koka stumbrā baro visu koku.Augšup, uz lapām un ziediem , plūst pirmatnējs šķidrums, kur tas tiks apstrādāts un pārveidots. Abas šis plūsmas cirkulē vienlaicīgi, lai varētu pastāvēt cilvēces koks – tas arī ir Aizspogulijas dialogs. Bet šis pats dialogs strādā arī cilvēka evolūcijai, paātrinot tā garīgo izaugsmi.

Lapas, ziedi un augļi attiecīgi, atspoguļo galvu. Visas garīgi attīstīta cilvēka domas ietver sevī augstāko trīsvienību, cilvēka personības augstāko daļu. Pateicoties tai, cilvēks var domāt, just un darboties augstākajās sfērās.

Mūsu fiziskās būtības saknes atbild par pirmatnējās vielas pārstrādi. Šī viela no saknēm nokļūst kuņģī, pēc tam turpina pārstrādāties plaušās, sirdī un smadzenēs. Pēc tam tā plūst atkal lejā, organismā, lai barotu tā šūnas ar smalkajām enerģijām. Tādā veidā notiek pastāvīgs dialogs – apmaiņa starp mūsu fizisko un smalkajiem ķermeņiem, starp mūsu zemāko un augstāko ‘’ES’’. Lapas, ziedi, augļi atbilst viedumam, Mīlestībai un Patiesībai : tie ir cilvēka augstākās tikumības rezultāts. Tas, kuram piemīt viedums, Mīlestība un Patiesība, dzīvo lapās, ziedos un augļos – trijos augstākajos sava organisma ķermeņos.

Saknes dod barību augļiem, kas gatavojas cilvēka būtības virsotnē. Tādā veidā saknes saistītas ar augļiem un atrodas sākuma punktā, bet augļi ir virzības galīgais mērķis. Augļi ar to kauliņiem un sēkliņām – ir nākošo citu koku saknes .Dažiem augiem augļi atrodas saknēs – tie ir sakņaugi, kas pēc spoguļprincipa attiecas uz tiem, kas nav spējis sevi garīgi attīstīt (skat. zīm. nr. 1).

Tāpat kā ir saistīti koka stumbrs ar ziediem, zariem un lapām, cilvēkā atspoguļojas saikne starp fizisko ķermeni un garu, starp sirdi un dvēseli, starp zemāko intelektu un augstāko saprātu.

Daudzi zina Visuma likumus un noslēpumus tikai intelektuāli, bet pie rezultātiem netiek, tā kā nav apveltīti ar nepieciešamo garīgo spēku un tikumiem. Tam, kurš grib sasniegt rezultātu, tas ir, savas darbības augļus, vispirms  jāattīsta sevī augstākās jeb gara pasaules darbības un tikumus.

Paskaidrojumi:

1 Pāvels Florenskis (1882. – 1937.) krievu filozofs, ortodoksālās baznīcas akadēmiskā žurnāla redaktors, nošauts Staļina represiju laikā.

2 iconostasis – no sengrieķu val., nožogota vieta dievnamā, kas altāri nodala no pārejās baznīcas telpas; tajā noteiktā kārtībā izstādītas svētbildes.

3 noumenāls – termins, ko ieviesis Platons – kā prātam aptveramu parādību, bet I. Kants lietojis to nozīmē, kā neaptveramu parādību sevī; filozofijā  – parādības, kas aptveramas ar prātu, pretējs ‘’fenomenālam’’

4 teleoloģija – filozofijas mācība, kuras pamatā ir doma par harmonisku un lietderīgu pasaules kārtību, kurā viss notiek ar noteiktu mērķi, kuru nosaka Daba vai Dievs.

5 tahioni – elementārdaļiņas Visumā, kuras pārvietojas ātrāk par gaismu

6 G.V.Leibnics (1646. – 1716.) – vācu matemātiķis, filozofs, jurists; nodarbojies ar ģeoloģiju, bioloģiju, vēsturi, lingvistiku, vairāku tehnisku izgudrojumu autors.

7 monāde – realitātes psihiskais pirmselements, metafizisks punkts, kas ietver sevī  bezgalīgu perspektīvu; katra monāde, neskatoties uz savu izzūdošo mazumu, atspoguļo visu Esību; garīga dzirksts, kura ietver sevī Absolūtu.

MEDITĀCIJA AR SPOGULI

Šo meditāciju var veikt, kad ir filozofiska noskaņa, kad ir laiks, ko veltīt apcerei. Tā lieliski noder sevis izzināšanai un, atslēdzot iekšējo dialogu un spējot sakoncentrēties, var saprast pagātni tagadnē. Pastāv iespēja pavērot, kas tad notiek mūsu iekšējā pasaulē. Un vēl tai piemīt tāda maģiska burvība…

Atrodam telpu, kur neviens jūs netraucēs, un laiku, ko varat veltīt sev. Fonam ieslēdzam klusu mūziku, iededzinām sveces un apsēžamies. Var uz grīdas, var uz krēsla, vienīgais noteikums – lai mugura būtu perpendikulāri grīdai. Pozai nav būtiskas nozīmes, plaukstas novietojam uz ceļiem, aizveram acis. Iezemējamies – domās novelkam bezkrāsainu stīgu no augšas, no Visuma centra, caur savu fizisko ķermeni  līdz Zemes kodolam. Dziļi ieelpojam, tad izelpojam – tā trīs reizes. Elpojot pārbaudām , vai nekas netraucē, vai ir ērti. Visas domas atstājam ārpusē, pārtraucam iekšējo dialogu, kurš mūsos skan  nepārtraukti… Ja grūti – koncentrējamies uz sveces liesmu vai uz punktu, ko uzliekam uz iekšējā ekrāna, kamēr mūs pārņem pilnīgs miers, nav nekā… Tad uz iekšējā ekrāna vizualizējam spoguli – kādu nu kurš gribam, vai reālu, vai nē – vienalga. Un šajā spogulī ieraugam savu attēlu. Un te nu sākas – varat sevi redzēt gan bērnībā, gan jaunībā – attēli var sekot viens pakaļ otram, skatāties, atceraties… Pastāv iespēja redzēt sevi pagājušajās dzīvēs. Kad esam sevi aplūkojuši un attēls vairāk nemainās, koncentrējamies uz telpu starp sevi un spoguli. Vispirms būs dūmaka, tad gaisma un tad… Visu vērojiet no malas, skatieties nevērtējot. Te nu sākas fantasmorgāna – daudzkrāsaina gaisma mijas ar nenoteiktām krāsu formām, sirreālistiski tēli, brīnumaini skati…

Pēc tam var to visu atcerēties, iztulkot, jo simboli katram savi, tikai mēs zinām, kādu vietu tie ieņem mūsu dzīvē. Ja šo meditāciju veicam regulāri, novērojam likumsakarības,  pēc kurām var vadīties, strādājot ar sevi. Un tā – patīkamu jums šo interesanto procesu!

About SANDRA BALODE

bioenerģētiķe. jogas pasniedzēja. publiciste. E-pasts: sabalo@inbox.lv Tālrunis +371 25917215
This entry was posted in Garīga izaugsme and tagged , , . Bookmark the permalink.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s