NEMIRSTĪBAS MEHĀNISMS IESLĒDZIES

No neatminamiem laikiem nemirstības fenomens tika atspoguļots dažādās kultūrās un ticībās. Mirušo bieži sauc tikai par „aizgājušo”. Mūsdienu zinātnieki meklē veidu, kādā varētu atdalīt cilvēcisko būtību no mirstīgā fiziskā ķermeņa, nodrošinot iespēju dzīvot mūžīgi. Austrumu garīgie skolotāji apgalvo, ka nemirstīgie jau eksistē, ka tie uztur dzīvību uz planētas ne vienu vien tūkstošgadi. Filozofi mūsdienās apgalvo, ka cilvēcei lemts dzīvot Zelta Laikmetā, un nemirstības fenomens tiks atklāts, iespējams, vēl mūsu dzīves laikā.

Nemirstības tēma vienmēr saistīta ar garīguma izpratni. Bet, lai saprastu, kas ir garīgums, nepieciešams piekrist gara un dvēseles eksistencei, kuri, paši esot nemateriāli, apgaro prātu un ķermeni. Zinātnieks V. Jarcevs raksta: „Cilvēka gars – tā ir tā informācija, kas nāk no DIEVA ar Dievišķās dzirksts starpniecību, ka Gars ietekmē cilvēka ķermeni caur DNS molekulu, kura būvē Garam atbilstošu ķermeni”. Profesors oftalmologs E. Muldaševs apgalvo, ka „Gars ir psihiskās enerģijas veidojums torsionu lauka veidā, kurš var mūžīgi saglabāt sevī lielu informācijas apjomu. Daudzi gari izveidoja savā starpā informācijas saites un izveidoja Vispārējo Informācijas Lauku, tas ir – Aizsauli”. Pagājušajā gadsimtā fiziķi atklāja, ka elektrons ir vienlaicīgi gan vilnis, gan daļiņa. Arī fotons – gaismas daļiņa, apvieno sevī divas sastāvdaļas – redzamo un neredzamo. Bet tukšumus atomā aizpilda gaismas fotoni, kas nozīmē, ka mikroskopiskā līmenī matērija ir sastingusi Gaisma – Gars. Gars – tā ir koncentrēta Gaisma. Dižais Platons, kurš dzīvoja 400 gadus p.m.ē., mācīja: „Dvēsele kā dzīves pirmssākums ir neradāma, nemirstīga, radniecīga mūžīgām idejām un tai piemīt pārceļošana”. Skaidrojošā vārdnīcā garīgums raksturots, kā „dvēseles īpašība, kas izpaužas  kā garīgu, tikumisku un intelektuālu interešu pārsvars pār materiālajām”. Garīgums – tā ir personības un dvēseles savienošanās un tiekšanās uz augsto ideālu – DIEVU – ar mīlestību pret TO un apkārtējo pasauli, cilvēku – uz tā būtības dievišķo izpausmi. Bieži jēdziens „garīgums” tiek jaukts ar „reliģiozitāte”, vērstam uz kādas reliģijas dogmu, kanonu un tradīciju izpildīšanu. Atmiņas par nemirstību ir tikpat vecas kā pasaule un ir saistītas ar citām zināmām koncepcijām, kas viļņo cilvēku prātus visas vilvēces pastāvēšanas vēstures garumā. Piemēram – ideja par pārcilvēku, kurš uzvarējis sevī pretrunas, duālismu un pilnībā realizējis savu potenciālu. Lai sasniegtu pārcilvēka talantus, nepieciešama ilga un grūta cīņa ar savām vājībām un kaislībām. Tāpēc vairumam šī ideja šķiet nereāla – ne katrs  ir gatavs uz smagu, ilgu darbu ar sevi, un pavisam ne katrs ir gatavs atzīt, ka viņā ir kas tāds, ko vajag mainīt. Retais no cilvēkiem gatavs atzīt, ka tam piemīt vājības un nepilnības, kuras viņš tik aizrautīgi kritizē citos.

NEMIRSTĪBAS TEORIJA

Antīkajā pasaules uztverē nemirstība nozīmēja identitāti, bet pati dzīve bija identiska mūžībai un piederēja ideju pasaulei: nemirstīgs ir tas, kam nav sākuma, tas ir Radītājs. Tā senie grieķi uzskatīja nāvi par atbrīvošanos no ķermeņa un atgriešanos garu pasaulē. Izraēļu Vecās Derības idejas tāpat saista nemirstību ar Dievišķās Gribas pasauli:”Bet, ja tava sirds novērsīsies un nepaklausīs, un tu ļausies pavesties…, tad es jums jau šodien pasludinu, ka jūs neizbēgami aiziesiet bojā un, ka jūs ilgi nedzīvosit…” 5. Mozus gr. 30;17-18. Kristīgā reliģija radās kā ceļš dvēseles nemirstībā, un vairāk nekā 500 gadus kristieši sludināja dvēseles reinkarnācijas teoriju, piemēram, Jāņa eveņģēlijā teikts:”Kas no miesas dzimis, ir miesa, un kas no Gara dzimiz, ir gars.” 3;6. Bet par dvēseles dzīvi, kas izgājusi caur daudzām zemes dzīvēm, zināja tikai iniciētie. Origēns dzīvoja ap 185-254 g. Šis kristiešu filozofs, teologs, kurš savienojis platonismu ar kristiešu mācību, rakstīja, ka nāve veic tikai izmaiņas ķermenī, bet dvēsele turpina eksistēt un pēc Dieva Gribas savā laikā tiks atjaunota dzīvei un no jauna tiks mainīta, kamēr nesasniegs garīga ķermeņa statusu, kas būs tās dvēseles cienīgs, kura tajā atradīsies. Renesanses laikmetā tieksme uz antīkās dzīves izpratnes atdzimšanu iegūst jaunu spēku. Džordāno Bruno izvirzīja jēdzienu par pasaules dvēseli un vienotu Sākotni, bezgalību un pasauļu daudzumu, runāja par dvēseles, kā daļu no pasaules dvēseles, nemirstību. Apgaismības laikmeta domātāji aizstāvēja idejas par dabas nemirstību  un cilvēka eksistences īslaicību. Piemēram, Didro, franču filozofs – materiālists, saistīja nemirstību ar dzīves turpinājumu tautu atmiņās. Hēgels, vācu filozofs, kas radījis dialektikas teoriju, runāja par gara mūžību un nemirstību. Ernsts Hekelis, vācu biologs un filozofs, Darvina teorijas propagandētājs, saistīja nemirstību ar matērijas saglabāšanos. Vēlāk marksisti par nemirstību runāja kā par saglabāšanos atmiņā nākamajās paaudzēs, tas ir, pieturējās pie sociālkultūras pozīcijām, personas ieguldījuma kultūras mantojumā. Nemirstības meklējumos cilvēki izvēlas dažādus ceļus. Vieni gaida uz zinātniskiem atklājumiem, citi – uz garīgo pilnveidošanos.

 PAR NEMIRSTĪBU SENATNĒ

Šumeru eposā teikts par Enki –  Gudrības Dievu –  un Dilmunas salu, kuras iedzīvotāji nepazina slimības, vecumu un nāvi. Bet nemirstīgi tur bija tikai Dievi, bet ne cilvēki. Katrā laikmetā var sastapt varoņus, kuri sapņoja par nemirstības atgriešanu cilvēkiem. Kā piemērs – vēl vienā šumeru mītā tiek runāts par Gilgamešu, drosmīgu nemirstīgas Dievietes un mirstīga tēva dēlu, kurš spēja iegūt cilvēkiem nemirstību, bet čūska to nolaupīja. Tas sasaucas ar Bībeles Čūsku, kas piedāvāja Ievai un Ādamam laba un ļauna koka augli. Senajā Ēģiptē ceļu uz mūžīgo dzīvi piedāvā „Mirušo grāmata”, kas uzrakstīta ap 16. gds. P.m.ē. Tādas pašas domas atspoguļotas Tibetas nāves grāmatā. Seno grieķu mitoloģiju par nemirstību glabā Homēra „Odiseja” un Vergīlija „Eneīda”. Iepazīšanās ar šiem zināšanu avotiem, noved pie secinājuma, ka ir iespējams iegūt nemirstību: ir tikai nepieciešams iegūt dievišķas īpašības, tas ir kļūt par Dieva-cilvēku, bet pēc tam arī par Dievu, jā – tieši tā – DIEVU! Tomēr garīgās pilnveidošanās ceļš ir samērā sarežģīts. Tāpēc cilvēki meklē vienkāršākus ceļus. Viens no tādiem ceļiem ir populārā tagad ideja par atmiņas un apziņas „iznešanu” no cilvēka uz ārēju avotu, nosacīti sakot, uz zibatmiņu. Tādā veidā, brīvas no mirstīga ķermeņa, tās varēs dzīvot mūžīgi. Tādai eksistencei tiek izstrādāti mākslīgie ķermeņi – bioroboti. Tādas dzīves perspektīva priecē nebūt ne visus. Mediķi turpina meklēt mūžīgās jaunības eliksīra formulu – daudzveidīgās piedevas un zāles pagaidām vēl nav mūs pietuvinājušas nemirstībai, bet, pēc daudzu zinātnieku domām, pat attālinājušas no tās. Pateicoties potēm un medikamentiem, mūsdienu cilvēka imūnsistēma ir tiktāl novājināta, ka viņš kļuvis atkarīgs no tās pašas farmācijas industrijas produktiem. Nemirstības eliksīra meklējumi ilgst tikpat, cik eksistē „homo sapiens”. Daudzu valstu pārvaldītāji tērējuši milzu līdzekļus un spēkus tā radīšanai. Vēsture saglabājusi dažas nemirstības eliksīra receptes. Tā, Ge Huns grāmatā „Bao Pu-czi” rekomendē ņemt krupi, kas nodzīvojis desmit tūkstošus gadu, un tūkstošgadīgu sikspārni, izkaltēt tos ēnā un saberzt pulverī. Tas, kurš to lietos, spēs nodzīvot līdz 40.000 gadiem. Senajā Ēģiptē uzskatīja, ka pēc fiziskā ķermeņa nāves dvēsele pārceļo tajā momentā dzimstoša bērna ķermenī. Tāda pārceļošana turpinās trīs tūkstošus gadu. Ellīni pārņēma šo mācību par nemirstību. Ēģiptiešiem, indusiem, senajiem grieķiem dvēseles pārceļošanas ideju sauc par metempsihozi. Integrālās jogas pamatlicējs Šrī Aurobindo saka: „Visas šīs atsevišķās dzīves, kopā ņemtas, rāda apziņas izaugsmi, pie tam, šīs izaugsmes augstākais punkts, kulminācija ir pilnveidošanās uz zemes”, tas ir vajadzīgi pieredzes iegūšana un patiesās dzīves jēgas noskaidrošana. Tāpēc, ka pēc nāves un smalko ķermeņu izplēnēšanas paliek tikai mūžīgais psihiskais. Un, ja neizdodas saglabāt atmiņas, tad cilvēkam atkal un atkal ir jāatgriežas uz Zemes, lai dzīvotu, apzinoties šīs pasaules kārtību. Pēc Aurobindo reinkarnācijas jēga ir tajā, lai psihiskais, kā cilvēka būtības centrs, kļūtu apzināts un sakrātu zināšanas par šo pasauli. Mūsdienu zinātnes – bioloģija, fizioloģija, psiholoģija un citas runā par indivīda beigām ar nāves iestāšanos. Bet domātāji noklusē, kas ir tur – aiz strīpas. Tāpēc arī atbildes nebūs līdz tam laikam, kamēr ortodoksālā zinātne dalīs dabu pa daļām, pētot tikai no materiālā skatu punkta, izzinot tikai fizisko ķermeni. Pati nemirstības tēma sen kļuvusi par klasiski filozofisku, tādēļ labākie prāti cenšas izstrādā samierināšanās mehānismus ar šo esības neizbēgamību. Izveidojies liels pieprasījums pēc pēcnāves atdzimšanas. Un te pirmajā plānā vajadzētu iziet idejām par garīgās atdzimšanas vērtībām caur tikumisko pilnveidošanos un pārejai augstākā apziņas līmenī  – garīgā „gaismas” ķermenī (pēc E. Ciolkovska). Bet pagaidām vairums zinātnieku runā tikai par bezgalīgu pagarinājumu dzīvei tādā veidā, kāda tā ir.

Ezoteriskā ideja balstās uz pārdzimšanu, kas novedīs pie jauna tipa cilvēka ar jaunu apziņu – homo cosmikus – Kosmiskā Cilvēka, ar bezgalīgi augstām un beznosacījuma  Mīlestības jūtām. Garīgās nemirstības atzīšanas šķērslis ir dvēseles idejas nepieņemšana, šīs īpašās smalkās būtības atrašanās fiziskā ķermenī cilvēka dzīves laikā, noliegšana. Apziņas paplašināšanās un cilvēka un sabiedrības garīguma paaugstināšanās, kopumā var novest pie vēlamā iegūšanas. Nemirstības iegūšanā palīdzēs gars, kurš bija, ir un būs, un kurš atrodas kosmiskajā laikā. Gara un ķermeņa nesakritība laikā un pazaudētā saikne starp abiem noved pie garīguma trūkuma un, kā rezultāts, pie cilvēka mirstības.

ZINĀTNE UN MŪŽĪGĀ DZĪVE

Ūdensvīra laikmetā, kas jau ir klāt, bailes no nāves liek intensīvi meklēt līdzekļus bioloģiskās dzīves pagarināšanai. Nemirstības iegūšanas ideja saviļņojušas arī mūsdienu zinātniekus – pieaug to skaits un paplašinās meklējumu loks, atrodas arī sponsori, gatavi finansēt zinātniskās izstrādes. Zinātnieku prātos virmo cilvēka klonēšanas idejas. Strīdi par šī novirziena ētiskumu un drošību nerimstas – iejaukšanās gēnos šodien neliekas tik droša. Īpaši daudz pretinieku gēnu inženērijai parādījās pēc pētījumiem, kas apliecina modificēto gēnu produktu postošo iedarbību uz organismu. Ne mazāk nepatīkamas sekas ir arī citiem eksperimentiem, kas mēģina „uzlabot” Dabas radības pēc savām vēlmēm un patikas. Šodien daudzi zinātnieki uzskata, ka saglabājot personību un atmiņu par pagātni, var iemantot nemirstību. Tāpēc likme par tiesībām dzīvot mūžīgi tiek likta uz cilvēka smadzeņu saglabāšanu. Zinātniekiem jau ir pieredze veiksmīgai cilvēka galvas smadzeņu pārstādīšanai jaunākā ķermenī. Tomēr šajā gadījumā rodas virkne jautājumu. Cik ilgi spēs eksistēt pārstādītās smadzenes? Jo arī tās var saslimt, noveco un mirst. Un vai spēs personība, apkrauta ar „pagātnes nastu”, piemēroties ķermeņiem, kuri nomaina viens otru? Kāds statuss būs būtnei ar viena cilvēks ķermeni, bet ar cita smadzenēm? Vai gribēs kāda dvēsele dzīvot tādā ķermenī? Ceļu uz nemirstību piedāvā arī gēnu inženierija, kas balstās uz hologrāfijas principa, un tieši uz fakta, ka katras dzīvas radības šūnas kodolā glabājas informācija par visu organismu. Tā, Oksfordas universitātes zinātnieki dažus gadus atpakaļ no vardes epitēlija šūnas izaudzēja tiešu tās kopiju. Tāpat klonēja aitiņu Dolliju, kura izrādījās diezgan agresīva, kas parasti tiek noklusēts. Jautājums par „donoru” ķermeņiem šķiet jau atrisināts. Daudzi apgalvo, ka drīz sāksies cilvēka dvīņu – donoru masveida ražošana, kad no jebkura orgāna šūnas kodola varēs iegūt dotā indivīda tiešu bioloģisko kopiju un atkārtot to neierobežotā skaitā. Bet netiek precizēts, ka dublēt var tikai ķermeni un ārējo izskatu, bet dvēsele, gars, atmiņa, personība tiek zaudēti. Zinātnieki tagad strādā pie tā, lai „kopijai” atdotu oriģināla atmiņu, neaizdomājoties par to, ka kloniem nav ne pagātnes, ne nākotnes, un arī tagadnes tiem nav.Un, par cik tiem nav ne dvēseles, ne gara, to ķermeņus ātri aizņem būtnes ar negatīvu informāciju, kas neilgā laikā saārda smadzenes un ķermeni. Atklātībā nonākusi informācija par to, ka slēgtajās zinātniskajās laboratorijās Krievijā notiek eksperimenti – pēta dvēseles iziešanu no ķermeņa, kā arī tās „notveršanu” un pārstādīšanu. Tā jau 1999. gadā presē parādījās paziņojums par to, ka V. Hromova laboratorijā nodarbojas ar dvēseļu pārstādīšanu un pat izlaisti daži „produkcijas” eksemplāri. Tāpat kļuva skaidrs, ka apziņa nav smadzeņu produkts.  „Smadzenes ir nolasīšanas ierīce, kas palīdz informācijas iegūšanā… no Visuma Informācijas lauka. Smadzenes nedomā, jo psihiskais process ir iznests no šī orgāna”, raksta zinātnieks I.Šmeļovs.

CILVĒKA NEMIRSTĪGĀ DAĻA

Par dvēseles iziešanu no ķermeņa, uz šodienu ir iegūta pietiekama informācija. Akadēmiķe N. Behtereva saka, ka „dvēsele bez ķermeņa dzīvo – vai dzīvo tas, kas var būt attiecināms uz dvēseles jēdzienu”. Par nopietnu atklājumu mūsdienu pasaulē kļuva Raimonda Moudi grāmatas, kurās atvērts priekškars starp fizisko eksistenci un dvēseles pasauli. Pētījumus par dvēseles iziešanu no ķermeņa ASV veica Maikls Sabs, Kennets Rings un citi izcili zinātnieki. Secinājumi bija sensacionāli: „dvēsele pēc nāves turpina eksistēt, saglabājot spēju redzēt, dzirdē un just”. Dvēseles iziešanu var novērot gan transa stāvoklī, gan meditācijā. Pēc atgriešanās ķermenī dvēsele spēj izstāstīt par redzēto. Daudzus faktus var pastāstīt arī medicīnas zinātne – to palīdzēja izdarīt jaunākās reanimācijas metodes. Fakti – spītīga lieta, un pierādījumi cilvēka galvenās sastāvdaļas, pašas tā būtības nemirstībai, kļūst arvien vairāk. XIX gadsimta otrajā pusē fiziķis Roberts Ettindžers piedāvāja kriogenezāciju, tas ir ķermeņa iesaldēšanu līdz labākiem laikiem. Šis mēģinājums iegūt nemirstību bāzējas uz ideju, ka tagad nedziedināmās slimības spēs izdziedināt nākotnē, tāpēc vajag tikai sagaidīt piemērotu momentu, kad jaunas tehnoloģijas spēs atgriezt dzīvi un veselību. Šodien kriogenezācijas centri atrodas ASV, Japānā, Francijā un Krievijā. Visbiežāk iesaldē tikai galvu, jo tas ir lētāk. Ettindžers uzskatīja, ka nākotnē tiks radīti mikroroboti bojāto šūnu atjaunošanai. Jau tagad notiek mēģinājumi radīt robotus – vīrusus, kas spēs atpazīt noteiktas šūnas un ievadīt tajās DNS un RNS molekulas. Blakus jaunākajiem sasniegumiem zinātnē eksistē arī cits novirziens – šajā eksperimentā dzīvie organismi tika pakļauti dažādām iedarbībām, un visi pētījumi parādīja vienu rezultātu – garīgas domas un vārdi  dziedina, bet negatīvas noved pie slimībām un nāves. Pētījumu autori iesaka atteikties no lamu vārdiem, par cik tie izsauc gēnu mutāciju. Rekomendē lasīt afirmācijas un lūgšanas, kas atmodina rezerves spēkus organismā. Šie pētījumi apliecina garīguma primāro nozīmi cilvēkā un tikumisko faktoru svarīgo lomu dzīvē un veselības saglabāšanā.

Nemirstība iespējama ne tikai garīgajā, smalkajā līmenī, bet arī ķermenis kļūst nemirstīgs, ja tas „piesūcināts” ar augstas vibrācijas, smalku garīgu substanci. Nepieciešams ir apvienot zinātnes un reliģijas spēkus, pamatā liekot Radītāja Likumus, tas ir ētiskos aspektus, Augstākās Sākotnes un Augstāko principu atzīšanu. Savas dzīves laikā uz Zemes cilvēks smalkajā plānā savieno visus savus smalkos ķermeņus un apvieno ar fizisko ķermeni – tā rodas gaismas ķermenis. Tādā veidā, viņš iegūst iespēju tālāk dzīvot jebkurā Kosmosa nostūrī. Vajag tikai sākt sevis pārveidošanu.

No augstākā garīguma skatu punkta saprāts ir „zelta dzīsla”, kur cilvēks nenogurstoši ir aizņemts ar savas dabas (zemākajām izpausmēm – nezināšanu, melu) pārvēršanu zelta graudos (zināšanas, patiesība), kur iegūst savas individualitātes nemirstību.

About SANDRA BALODE

bioenerģētiķe. jogas pasniedzēja. publiciste. E-pasts: sabalo@inbox.lv Tālrunis +371 25917215
This entry was posted in Garīga izaugsme and tagged , , . Bookmark the permalink.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s