KĀ MĒS PAŠI VEIDOJAM SAVU DZĪVI

Dzīve uz Zemes eksistē ne tādēļ, lai mēs šeit ciestu, un ne tādēļ, lai mēs izturētu pārbaudījumus. Dzīve uz zemes mums dota tādēļ, lai mēs šeit izpaustu savu Dievišķumu. Bet tādēļ nepieciešams atcerēties un no jauna apzināties To, Kas mēs jau Esam.

Tas, Kas mēs Esam – ir Dievs.
Dzīvojot zemes dzīvi, mēs to neatceramies. Bet tieši tādēļ mēs arī nākam uz šejieni, lai atcerētos, un iemiesotu savā zemes esībā to, kas mēs jau esam kā Dieva daļiņas. Mums patiesībā ir vajadzīga pieredze, jo dvēselē atrodas visas nepieciešamās mums zināšanas, kuras jāmācās no jauna atgūt. Bet pieredzi var iegūt tikai materiālajā realitātē. Bet, lai atcerētos visu, ko mēs zinām, vajag atcerēties, Kas mēs Esam. Atcerēties ne tikai teorētiski, bet tā, lai šī apzināšanās kļūtu par mūsu pašapzināšanos, pašsajūtu un sevis uztveri katrā mūsu dzīves mirklī.
Tajā mirklī, kad mēs sākam apzināties sevi kā radītāju – mēs pārstājam būt upuri. Mēs vienkārši atceramies, ka patiesībā mēs nemaz neesam upuri, un nekad tādi neesam bijuši.
Vairums cilvēku, kuri vēl nav atcerējušies savu īsteno būtību, dzīvo tieši ar šo upura sajūtu. Tiem šķiet, ka viņi nav savas dzīves saimnieki, ka to dzīves vada kāds cits, bet viņiem atliek tikai samierināties, pakļauties un paciest. Par ko mēs sevi uzskatām – par to arī kļūstam. Ja jūs uzskatāt, ka esat apstākļu upuris un, ka no jums nekas nav atkarīgs, tad jūs arī patiešām kļūsiet apstākļu upuris un no jums nekas nebūs atkarīgs. Patiesībā arī šeit izpaužas jūsu radītāja spējas. Mēs paši radām realitāti, saskaņā ar mūsu domām par sevi un pasauli. Viss, ko mēs saņemam savā dzīvē, tā vai citādi mūs atspoguļo. Patīk mums tas vai nepatīk, bet viss, kas ar mums notiek, viss, kas mums pieder un ir – tas ir mūsu personiskais atspulgs. To nedara ar mums kāds cits – to darām ar sevi mēs paši. Un ja mums nepatīk tas, kas ir iznācis rezultātā, tas, ar ko piepildīta mūsu dzīve – iemesls ir tikai viens: mēs nerealizējam paši sevi savā labākajā un augstākajā izpausmē. Mūsu labākā un augstākā izpausme – tas ir Dievs mūsos. Un, ja mēs neizpaužam savu Dievišķību, vai izpaužam to pārāk mazā pakāpē, tad arī mūsu realitāte mūs neapmierinās tādā pakāpē, kādā mums to gribētos.

DIEVS VIENMĒR AICINA MŪS UZ VISAUGSTĀKĀS PAŠCIEŅAS IZRĀDĪŠANU

Katrā savas dzīves mirklī mēs piesakām sevi Visumam par to, kas mēs esam. Mēs translējam uz ārpasauli savus priekšstatus par sevi pašu, savu sevis uztveri. Vienkārša patiesība: kas mēs esam – to mēs arī saņemam dzīvē. Un ja mēs būsim patiesi paši ar sevi, mēs varēsim pārliecināties: viss, kas ir mūsu dzīvē ir pašu radīts. Mēs esam radītāji. Ja mēs vēlamies mainīt kādus savas dzīves apstākļus un situācijas, vispirms mums nepieciešams ļoti skaidri apzināties, ka mēs paši esam radījuši šīs situācijas un apstākļus. Tikai to, ko mēs paši radām, mēs spējam mainīt tāpēc, ka mēs esam atbildīgi par savu darbību. Kamēr mēs uzskatām, ka šīs situācijas radījis kāds cits – mēs nespējam tās mainīt, tā kā nevaram atbildēt par citu radīto. Bet apziņa var pretoties tai patiesībai, ka visu savā dzīvē mēs veidojam paši. Šis vingrinājums palīdzēs ieviest nepieciešamo skaidrību un pārliecību, ka viss mūsu dzīvē patiešām atbilst mūsu pašu izvēlei – apzinātai vai neapzinātai.

1. Vingrinājums
KO UN KĀ MĒS RADĀM SAVĀ DZĪVĒ ?

Paņemsim pildspalvu un papīra lapu, un nesteidzoties, uzrakstīsim tās dzīves situācijas, kuras mūs neapmierina – to visu, kas mūs neapmierina, rada ciešanas un pārdzīvojumus, un ko gribētos mainīt.
Tagad aplūkosim katru no šīm situācijām atsevišķi. Vispirms mums jāatceras kā un kad šī situācija sākās. Kāpēc tā vispār varēja rasties mūsu dzīvē? Atcerēsimies visas detaļas un sīkumus, izanalizēsim to savas dzīves momentu. Mēs sapratīsim, ka šī situācija mūsu dzīvē neradās pati no sevis. Tā radās mūsu kaut kādas darbības, rīcības, domu, jūtu rezultātā. Un šīs darbība, rīcība, domas un jūtas bija mūsu personiskā izvēle. Ja no šīs izvēles izveidojās situācija, kura rezultātā mūs neapmierina – tātad, veicot šo izvēli, mēs vadījāmies no kaut kāda nepareiza priekšstata par sevi. Ne no visaugstākās un labākās sevis uztveres, bet uztverot sevi kā cilvēku, kurš nav kaut kā labāka cienīgs. Atcerēsimies: varbūt, veicot šo izvēli, mēs sev sacījām: „Ne uz ko labāku es vienalga nevaru cerēt”, „Citas izvēles man vienalga nav”, „Labāk tā, nekā vispār nekā”, „No diviem ļaunumiem nākas izvēlēties mazāko”, u.t.t. Tādā veidā mēs paši nogriezām sev labāko izvēli, vienkārši neļaujot sev to ieraudzīt. Atgriežoties šajā pagātnē, padomāsim par to, kādi mums bija citi, labāki izvēles varianti. Tad mēs tos redzēt nespējām, bet tagad varam, ja paskatīsimies uz sevi un apstākļiem no cita atskaites punkta. Ja toreiz mūsu attieksme pret sevi būtu labāka, ko mēs izvēlētos? Ja mēs vairāk sev ticētu un augstāk sevi vērtētu, vai mēs izvēlētos to, kas noveda pie nevēlamām sekām? Iespējams, jau tad intuitīvi jutām, ka to darīt nevajag – bet mēs neieklausījāmies intuīcijas balsī? Tādu pagātnes analīzi vajag veikt ne tādēļ, lai sāktu to nožēlot, bet tādēļ, lai apzinātu sevi kā savas dzīves radītāju. Un ja mēs esam radījuši ne to, kas mums vajadzīgs, tātad mēs radījām neapzināti. Bet jebkurā momentā varam to mainīt. Un vispirms priekš tā nepieciešams mainīt uzskatus par sevi pašu.
Vēlreiz pārlasīsim sarakstu ar situācijām, kuras mūs neapmierina. Ko var katrā no tām mainīt tieši tagad, ja vadītos no tā augstākā un labākā uzskata pašiem par sevi? Pierakstīsim iespējamo atbilžu variantus. To, kas liksies visreālākais un pieņemamākais, jāsāk īstenot neatliekot uz vēlāku.

To izvēļu apzināšanās procesā, kuras mēs izdarījām pagātnē, mēs varam saskarties ar ļoti spēcīgu apziņas pretošanos, kura sacīs: „Bet tas nav tā! Es neizvēlējos būt nelaimīgam laulībā! Es neizvēlējos saņemt niecīgu algu! Es neizvēlējos garlaicīgu, rutīnu darbu – es sapņoju pavisam par kaut ko citu. Un vēl jo vairāk es neizvēlējos krist un iegūt traumas, es neizvēlējos tos nelaimes gadījumus, kuri notika ar mani”.
Jā, mēs neizvēlējāmies – mēs neizvēlējāmies apzināti. Bet mēs izvēlējāmies to neapzināti.
Mēs sapņojām, protams, par laimīgu laulību, par interesantu un augsti apmaksātu darbu, par interesantu dzīvi labklājībā – bet nez kāpēc izvēlējāmies tieši to vīrieti, kurš darīja mūs nelaimīgas, tieši to darbu, kurš izrādījās neinteresants un necienīgi atalgots. Un pat atrasties tajā vietā, kur ar mums notika nelaimes gadījums, arī izvēlējāmies paši, kaut gan, visdrīzāk, darījām to neapzināti. Mēs izdarījām šo izvēli, izejot ne no tā, par ko sapņojām, bet izejot no visdziļākā, neapzinātākā priekšstata pašiem par sevi. Un šis priekšstats nebija augsts. Šis priekšstats nebija sevis apzināšanās kā Dievišķu būtni.
Bet noteikti mūsu dzīvē ir daudz kā tāda, kas mūs apmierina, kas mums dod prieku. Un arī to radījām mēs paši. Ja mēs to spējām – tātad protam rīkoties un pieņemt lēmumus, izejot no visaugstākā sevis pašnovērtējuma. Un ja mēs to mākam – tad varam atkal un atkal pielietot šo prasmi. Priekš tā vajag labāk saprast, kā tieši mēs sevi jūtam un rīkojamies, kad izvēlamies kaut ko labu. Tam palīdzēs nākamais vingrinājums.

2. Vingrinājums.
KĀ MĒS IZVĒLAMIES SEV LABĀKO ?

Paņemsim pildspalvu un papīra lapu, un nesteidzoties, apdomājot uzrakstīsim uz tās visas mūsu dzīves situācijas, kādas tik spēsim atcerēties, gan nozīmīgas, gan ne ļoti, kad ar mums notika kaut kas labs. Uzrakstīsim arī tos mūsu dzīves apstākļus, kuri mūs apmierina. Apskatīsim katru situāciju atsevišķi, atcerēsimies, kā rezultātā tā radās. Tā neradās pati no sevis, bet mūsu darbības, lēmumu, rīcības rezultātā. Tā bija mūsu izvēle – un šī izvēle bija veiksmīga. Atcerēsimies savu stāvokli, noskaņojumu, savas izjūtas tajā momentā, kad mēs izdarījām šo izvēli. Kā mēs tajā momentā uztvērām paši sevi, kāds bija mūsu priekšstats par sevi? Tajā momentā mēs noteikti sevi vērtējām pietiekami augstu, mēs sev patikām, mūsos nebija pat mājiena uz nepilnvērtības kompleksu, vai uz citiem nepilnīgiem priekšstatiem par sevi. Mums bija laba attieksme pret sevi, mēs izvēlējāmies sev un priekš sevis – un izvēlējāmies to labāko, ko nenožēlojam līdz pat šai dienai. Atceroties to sajūtu, mēs atkal atradīsimies tajā. Kas traucē mums uzturēt to sevī nepārtraukti? Sāksim to darīt – un mēs atkal katrā nozīmīgā situācijā veiksim labāko izvēli no visām iespējamām.

SĀKUMĀ MĒS IZVĒLAMIES SEVI – PĒC TAM SAŅEMAM TO, KO ESAM IZVĒLĒJUŠIES

Un tā – mēs apskatījām mehānismu, ar kura palīdzību mēs radām savā dzīvē jebko. Vispirms mēs izvēlamies sevi – kā mums sevi uztvert, kādu sevi apzināties, kādu sevi realizēt. Un tikai pēc tam mēs saņemam dzīvē gan prieku, gan problēmas – saskaņā ar to, kādu izvēlējāmies sevi pašu. Ja mēs izvēlējāmies būt par neveiksminieku – mēs arī neveiksmes saņemsim. Vispirms vajag pārstāt būt par neveiksminieku, un tikai pēc tam sapņot par panākumiem un bagātību. Ja mēs izvēlējāmies sevi nemīlēt – mēs nesagaidīsim mīlestību no apkārtējiem. Vispirms vajag atklāt sevī spēju mīlēt, un tikai pēc tam gaidīt mīlestību no citiem. Ja mēs paši izvēlējāmies justies nabagi un apdalīti, tad nenākas sapņot par bagātību. Daudz cilvēku kļūda ir tajā, ka tie neievēro doto cēloņu – seku likumsakarību: es esmu tāds, kāds esmu – saņemu attiecīgi tam, kas es esmu. Viņiem šķiet, ka vispirms vajag saņemt kaut ko labu, un tikai pēc tam varēs sākt sajust sevi citādāk, labāk, nekā pašreiz.
Piemēri:

  • mēs domājam, ka vispirms mums nepieciešams kļūt bagātiem, un tad pēc tam mēs sevi uztversim kā bagātu, nevis nabagu
  • mēs domājam, ka vispirms vajag saņemt mīlestību no citiem, un pēc tam jau varēs labāk attiekties pret sevi
  • mēs domājam, ka vispirms jābūt veiksmei mūsu dzīvē, un tikai tad mēs pārstāsim justies kā neveiksminieki. Bet – tāda loģika nestrādā!
    Dzīvē viss notiek pavisam otrādi:
  1. pārstāsim justies kā neveiksminieki – un veiksme atnāks
  2. pārstāsim uzskatīt sevi par nabagiem – un parādīsies bagātība
  3. pārstāsim justies nemīlēti – un atnāks mīlestība.

Tā darbojas paradigma „Esība – Darbība – Iegūšana”, saskaņā ar kuru tiek veidots jebkas mūsu dzīvē: vispirms mums ir „jābūt” kaut kam, pēc tam jārīkojas saskaņā ar to, kas mēs „esam”, un tikai pēc tam mēs saņemam to, ko vēlamies iegūt.

Lielais vairums cilvēku tic, ka, ja tiem „piederēs” kaut kas – vairāk laika, naudas, mīlestības, vai kaut kas vēl – viņi varēs beidzot „izdarīt” kaut ko – uzrakstīt grāmatu, nodoties savam vaļaspriekam, doties atvaļinājumā, aizsākt attiecības – un tas atļaus tiem „būt” kaut kādiem – laimīgiem, mierīgiem, apmierinātiem vai mīlētiem. Pēc būtības, viņi apgriež paradigmu „Esība – Darbība – Iegūšana” otrādi. Mūsu Visumā, kāds tas ir realitātē – atšķirībā no tā, kādu mēs To iztēlojamies – nevis „iegūšana” noved pie „esības”, bet otrādi. Sākumā mēs „esam” laimīgi, vai zinoši, vai bagāti, vai līdzjūtīgi – vienalga kādi -, pēc tam no šīs pozīcijas mēs sākam „darboties”, un drīzumā atklājas, ka mūsu darbība rezultātā dod mums to, ko mēs vienmēr esam gribējuši „iegūt”.
Ja mums ir zems pašnovērtējums – mēs arī saņemsim niecīgi maz. Bet tiklīdz mēs radīsim visaugstākos uzskatus par sevi – mēs varēsim saņemt visaugstākās lietas. Un šie visaugstākie uzskati par sevi ir – visi mēs esam Dievs – Radītājs. Un kad mēs izturamies pret sevi kā Dievišķu izpausmi – mēs savā dzīvē sākam iegūt visaugstākās lietas, attiecīgi saviem uzskatiem par sevi.

About SANDRA BALODE

bioenerģētiķe. jogas pasniedzēja. publiciste. E-pasts: sabalo@inbox.lv Tālrunis +371 25917215
This entry was posted in Garīga izaugsme and tagged , , , . Bookmark the permalink.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s