KAS ESAM MĒS UN KAS IR DIEVS?

CILVĒKU CIEŠĀ RADNIECĪBA AR DIEVU

Šodien filozofi un zinātnieki atklāj Dievu no pilnīgi jauna skatu punkta – tādu Dievu mēs vēl nezinājām, tādu, kurš neiekļaujas tradicionālajos reliģiozajos pieņēmumos par Dievu, kurš mīt kaut kur virs mums, augstu debesīs, kurš tiesā un soda cilvēkus par grēkiem, kuru drīkstam pielūgt, bet kuram nedrīkstam pietuvoties. Jauno zinātnisko teoriju ietekmē mēs varam saprast savas attiecības ar Dievu pilnīgi jaunā gaismā – atšķirīgi no tradicionālajiem reliģiskajām dogmām, kurās cilvēks tiek raksturots kā maza nevarīga būtne, Dieva vergs, kuram lemts visu savu dzīvi ciest un nožēlot grēkus.

Mūsdienu progresīvākie filozofi mums piedāvā citu patiesību, iedvesmojošu un apgarotu. To darbos mēs atklājam jaunu skatījumu uz Dieva un cilvēka attiecībām, kuras patiešām ir cieši radnieciskas, bet nekādi ne verga un kunga līmenī. Bet vai tad to nemācīja vēl Jēzus – ka visi esam Dieva bērni, ka visi esam viens vesels ar Dievu, un ka esam radīti pēc Tā veida un līdzības? Mēģināsim ieskatīties pašos pirmsākumos – sāksim ar Visuma rašanos. Pieņemsim, ka Dievs – tā ir varena Esība, kas atradās pilnīga miera stāvoklī. Tas ir milzīgs enerģijas potenciāls un šī enerģija nekustās. Un ja enerģija nekustās, tad tā nekādi nespēj sevi izteikt, tā neko nerada. Tādā veidā visvarenā Esība atrodas it kā miega stāvoklī – tā nespēj izzināt pati sevi, tā kā nezina, ko tā spēj. „Varenais Nekas” – tā mistiķi nosauca šo visaptverošo, bet nekustīgo enerģiju, kura ir ikvienas eksistences pirmsākums. Bet, šim Varenajam Nekam ir zināšanas par savu milzīgo potenciālu – savu varenību. Un Tam ir zināšanas par to, ka Tas ir tīra mīlestība, un vēl par to, ka izņemot šo Vareno Neko, neeksistē vispār nekas. „Varenais Nekas” – tas ir viss, kas ir, vairāk nekur un nekas nav, un tāpēc Tas nevar pat paskatīties uz sevi no malas. Jo, lai paskatītos uz sevi  no malas – jābūt kādai vietai ārpus, no kuras var paskatīties, bet ja neeksistē paša jēdziena „ārpus”, tāpēc, ka viss, kas ir – ir „Varenais Nekas”, un nekā cita nav, tad šis „Varenais Nekas” vienkārši nespēj paskatīties uz sevi no malas. Tas nozīmē, ka Tas zina par savu varenību, par to, ka ir tīra mīlestība, bet paskatīties uz to, ieraudzīt to, vēl jo vairāk – izjust to darbībā un praksē – nekādi nespēj. Un tad Dievs nolēma izzināt sevi darbībā un tas kļuva par atskaites punktu Visuma radīšanā. Šī enerģija – šī tīrā, neredzamā, nedzirdamā, nenovērojamā un, tāpēc, nevienam citam nezināmā enerģija lēma izdzīvot sevi kā augstāko Esību, kas tā arī bija. Lai to paveiktu, kā Tā to saprata, bija nepieciešams izmantot iekšējo atskaites punktu. Viss, Kas Ir pilnīgi taisnīgi izlēma, ka ikvienai  Tā daļai jābūt mazākai par veselo, un ja Tā vienkārši sadalīs sevi daļās, tad katra daļa, esot mazāka nekā veselais, spēs ieraudzīt pārējās un ieraudzīt Tās varenību. Un tā, „Varenais Nekas” sadalīja sevi daļās un Tas, Kas bija vesels, kļuva par daudzām daļām. Tas, kas bija viena Būtne, kļuva par daudzām būtnēm. Bet, neskatoties uz to, tās turpināja būt par vienu veselu, tā kā, atdaloties no Pirmsākuma, nezaudēja Tā spējas un īpašības un tādēļ nekļuva par kaut ko citu. Tādā veidā, no Nekā izveidojās Viss. Tas bija garīgs notikums, kurš atbilst tam, ko zinātnieki sauc par Lielo Sprādzienu. Ja nebija nekā, izņemot Dievu, un Dievs sadalīja sevi daļās, lai no Nekā radītu Visu – tad mēs, cilvēki, arī esam Dieva daļiņas. Ikviens no mums – ir Dievs miniatūrā. Ikviens no mums ir garīga būtne, iemiesojoša sevī visas Dieva īpašības un spējas. Visi mēs esam radīti, lai Dievs varētu izpaust sevi caur mums – izzināt darbībā un  realizēt praksē savas  pamatīpašības: varenību un mīlestību.

CILVĒKA IEKŠĒJĀ SAIKNE AR DIEVU

Bet, pat atdalījušies no pirmsavota, kļūstot par daļu no veselā, mēs neesam pazaudējuši saikni ar pirmsākumu. Šo saikni nav iespējams pazaudēt, jo pilnīgi atdalīties no Dieva ir neiespējami. Dievs atdalīja mūs no sevis ne tādēļ, lai izdzītu no „Debesu Valstības”, atteiktos un padzītu projām no sevis. Tas Viņam nozīmētu atteikties pašam no sevis, kas vienkārši nav iespējams. Dievs ir mīlestība – tīra varena mīlestība, un Viņš vienkārši nav spējīgs atteikties no jebkura. Dievs nodalīja mūs no sevis, lai ieraudzītu sevi no malas un rast iespēju realizēt sevi praksē. Mēs, ikviens un katrs esam Dievs, realizējošs sevi darbībā, Dievs, iemiesojies materiālajā pasaulē, Dievs, izzinošs sevi, Dievs – veidojošs realitāti. Mēs esam par to aizmirsuši, bet tagad pienācis laiks atcerēties. Visu, kas attiecas uz Dievišķuma izpausmi mūsu pasaulē, ir grūti saprast ar domu un vārdu palīdzību – bet ļoti viegli ir to sajust. Dievu var izzināt caur jūtām. Par Dievu var runāt un spriest cik vien gribam, un vienalga neko nesaprast. Var izlasīt kvantumu teozofijas literatūras, un vienalga palikt tālu no patiesības. Bet var vienu reizi sajust, ko nozīmē būt Dievam, un šī sajūta paliks ar mums uz visiem laikiem. Tā kļūs par mūsu ieguvumu un mūsu patiesību. Par patiesību, iegūtai personiskā pieredzē, tajā pašā pieredzē, kuras dēļ mēs bijām Dieva radīti. Pat kļūstot par Dieva daļiņu, mēs neesam zaudējuši saikni ar veselo, kas nozīmē, ka spējam izjust to pašu, ko izjūt Dievs. Mēs varam izjust varenību, milzīgu potenciālu, no kura rodas Visums, mēs varam izjust visaptverošu mīlestību un spēku, kas rada pasaules. Un tie visi nav abstrakti jēdzieni, tas viss mums pieejams praksē. Dievs radījis mūs, lai mēs iegūtu pieredzi. Mēs varam ieiet tajā stāvoklī, kādā bija Dievs līdz radīšanai –  varena klusuma, nekustīguma, milzīga snaudoša potenciāla stāvoklī. Par cik katrā cilvēkā mīt visas Dieva īpašības, mēs spējam izjust arī to stāvokli, kurā Dievs atradās sākotnēji – tīra potenciāla, miera un neizpaustas mīlestības veidā. Šo visu izjūtot, mēs atradīsimies punktā, no kura veidojas Visums – visa sākuma punktā, kuru varam paņemt par pamatu savas personīgās pasaules radīšanai, savas dzīves veidošanai. Tam nepieciešams tikai izjust šo milzīgo potenciālu. Un vēl – nevajag pārlieku censties un iespringt. Mums piemīt Dieva īpašības, un Tas nekad nepūlas. Dievs visu dara viegli. Darīsim arī mēs tieši tāpat.

1. VINGRINĀJUMS. SAIKNE AR PIRMSSĀKUMU

Aizveriet acis un iztēlojaties, ka apkārtējā pasaule pārstājusi eksistēt, vai, vismaz, attālinājusies kaut kur ļoti tālu. Pasaulē esat tikai jūs – un Dievs, kas principā, ir viens un tas pats. Caur Sakrālās Sirds telpu ieiesim savā iekšējā pasaulē, ieklausīsimies tajā. Atrodam pilnīga miera stāvokli. Šis ir Dieva stāvoklis, Dieva, Kurš ir katrā no mums. Iztēlosimies, ka mums iekšā ir milzīga spēka avots. Tas ir nekustīgs, snaudošs spēks, bet tas mums dod gigantiska potenciāla sajūtu. No šī avota  varam smelt spēku ikvienā momentā, kad tas nepieciešams. Lai to paveiktu, nepieciešama vēlēšanās to izdarīt. Tāpat kā Dievs rada enerģijas kustību tikai ar vēlēšanos, tāpat to darīt varam arī mēs. Bet vispirms vajag nonākt stāvoklī, kad esam pilnīgi norobežojušies no apkārtējās pasaules, kaut vai uz pāris minūtēm. Tas būs pietiekami, lai mēs sajustos tieši tā, kā Dievs minūti pirms radīšanas. Kad pasaulē nav nekā, izņemot Dievu – Viņa miera un klusuma, Viņa snaudošā spēka. Domās izplūstam šajā iekšējā spēkā un mierā un dažas minūtes  izbaudām šo sajūtu.

Pastāvīga treniņa rezultātā, prakse izdosies arvien labāk un kvalitatīvāk. Šim vingrinājumam piemīt arī milzīgs terapeitisks efekts – pazūd nervozitāte un nemiers, cilvēki kļūst daudz līdzsvarotāki, mierīgāki, kas labvēlīgi atsaucas uz veselības stāvokli, kā arī uz dzīves kvalitāti kopumā.

DZĪVĒ VISS IR MĪLESTĪBA

Un tā, viss pasaulē ir mīlestība, un visa šī pasaule, ieskaitot cilvēkus, ir radīta no Dievišķās enerģijas. Tādēļ visa pasaule – tas arī ir Dievs. Nekas cits šeit vienkārši neeksistē. Bet Dievs – tā ir mīlestība, un Dievišķā enerģija ir mīlestības enerģija. Un, ja pasaulē nav nekā, izņemot Dievu, tātad, tajā nav nekā, izņemot mīlestību. Tomēr mēs visi redzam, ka tā tas nav. Daudzi no mums uzskata, ka tieši mīlestības šeit ir par maz. Šeit visa kā pietiek, izņemot mīlestības! Kāpēc tad tā notiek? Tā taču ir pilnīga pretruna. Reliģija izdomāja nelabo. Lai attaisnotu ļaunuma eksistenci pasaulē. Bet, ja pasaulē ir sātans, ne viss esošais it Dievs? Bet no kurienes uzradies nelabais, ja sākotnēji pasaulē bija tikai Dievs, un nekas vairāk? Ne jau Dievs pats to radīja? Pārāk daudz jautājumu, uz kuriem, liktos, nav atbildes. Bet – atbildes ir. Dievs, kurš ir tīra mīlestība, nolēma izpaust mīlestību darbībā. Bet kā var paust mīlestību tur, kur nekas, izņemot mīlestību, neeksistē? Mums visiem labi zināma patiesība par to, ka viss top skaidrs tikai salīdzinājumā. Lai saprastu, kas ir mīlestība, nepieciešams kaut kas, ar ko to varētu salīdzināt. Lai saprastu, kas ir Dievišķais spēks un varenība, nepieciešami apstākļi, kuros tas viss var izpausties. Tas nozīmē, ka nepieciešama kāda cita vide ar pretējiem nosacījumiem. Dievs zināja: lai eksistētu mīlestība – lai izzinātu sevi kā tīru mīlestību – nepieciešams eksistēt tās pretpolam. Tādēļ Dievs labprātīgi radīja diženu polaritāti – pretpolu mīlestībai, visu, kas nav mīlestība, to, ko tagad mēs saucam par bailēm. Tajā momentā, kad radās bailes, kļuva iespējama mīlestības izpausme kā parādību, kuru var izjust. Bet no kā tad varēja radīt šo citu vidi, pretēju Dievam, ja nekā cita, izņemot Dievu pasaulē nav? Tātad – radīt to nebija no kā. Un tomēr Dievs to radīja – Viņš radīja šīs pretējās vides ilūziju. Viņš radīja to, ko nosacīti var nosaukt par „spēļu laukumu”. Viņš radīja nosacījumus, kur var izjust Dievišķās enerģijas darbībā. Šī nosacītā vide ļoti līdzinās realitātei, bet Dievam tā neskaitās kā tāda. Visu, , ar mums notiekošo, kaut kādā mērā var salīdzināt ar skatuves laukumu. Ikviens zina, kas ir teātra skatuve. Tā ir noteikta vide, kur radīta nosacīta realitāte. Skatītāji arī zina, ka tā nav reālā dzīve. Aktieri zina, ka tur nenotiek īstā dzīve, bet gan kaut kas scenārista un režisora izdomāts. Un tomēr aktieri uz skatuves izjūt īstas emocijas, bet skatītāji zālē raud un smejas pa īstam. Arī Dievs izdomāja tādu „teātri”, lai izjustu patiesas jūtas nepatiesā realitātē. Tādos pat apstākļos – ilūzijas, līdzīgas realitātei, kas tomēr nav realitāte – atrodamies mēs visi, cilvēce, un visa materiālā pasaule kopumā. Bet mums nešķiet, ka viss notiekošais līdzinās spēlei. Mēs esam par to aizmirsuši, kad sākām uzstāties cilvēku lomā, kuri dzīvo materiālajā pasaulē – un nevis garīgu būtņu loma, kuras ir Dieva turpinājums zemes dzīvē. Mēs esam aizmirsuši par to, ka viss, kas nav mīlestība ir ilūzija. Tātad iluzors ir ļaunums, bailes, mūsu uztraukumi par ikvienu sīkumu, tāpēc, ka Dievišķajā realitātē nav no kā baidīties, nav par ko uztraukties, un nav ļaunuma, kurš patiesībā var nodarīt pāri. Mēs esam līdzīgi Dievam, tātad mūžīgi un nemirstīgi, tas nozīmē, ka pati nāve ir ne kas vairāk, kā ilūzija, spēle. Bet mēs aizraujamies šajā spēlē un dodam varu pār sevi šīm ilūzijām. Mēs neievērojam, ka paši nostiprinām šo ilūziju – ar savām bailēm, pārdzīvojumiem, nemieru – mēs savelkam šo mezglu ciešāk, tā vietā, lai to pārcirstu. Bet mums vajag tikai atcerēties, ka tā ir ilūzija, un tā izplēnēs kā dūmi, un caur ilūzijas dūmaku redzēsim patieso pasaules kārtību – kurā nav nekā cita, izņemot Dievu, Viņa gaismu un mīlestību. Un, ja mēs noliksi sev mērķi atcerēties, tad mēs arī atcerēsimies. Mūsu patiesā būtība – Dievišķā – nekur nav palikusi, tā dzīvo mūsos un tā ir mūsu patiesā daba, kas, laiku pa laikam atgādina par sevi. Mēs saskaramies ar savu Dievišķumu sapnī, vai atklāsmes brīžos, vai kad atnāk iedvesma, un, protams, kad izjūtam mīlestību, īstu, tīru, bez nosacījumiem., Dievišķo mīlestību.

2. VINGRINĀJUMS. MĪLESTĪBAS REALITĀTES APZINĀŠANĀS

Aizveriet acis, lai jūs pārņem pilnīga miera sajūta. Iztēlojieties, ka pasaulē viss ir mīlestība, bet viss pārējais – ilūzija, redzamība, tas, kā patiesībā nemaz nav. Iztēlojieties, ka visas jūsu bailes, tas viss, kā dēļ uztraucaties un pārdzīvojat ir tikai ilūzija. Iedomājieties, ka tā ir spēle vai sapnis, no kura esat pamodušies. Esat pamodušies un sapratuši, ka visas jūsu bēdas, ciešanas, drāmas un traģēdijas nebija īstas. Ja uzreiz grūti iztēloties kaut ko tādu, uzspēlējiet ar sevi spēli, iedomājoties: kā es justos, ja tas patiešām tā būtu īstenībā? Atcerieties, kā nosapņojāt sliktu sapni. Jūs pamostaties un uzelpojat ar atvieglinājumu: Kāda laime, ka tas bija tikai sapnis, bet patiesībā man viss ir labi. Mēģiniet iedomāties, ka aizdzenat visas savas bailes, ciešanas, nedienas, neveiksmes, bēdas kā sliktu sapni, saprotot, ka tā ir tikai ilūzija, kaut kas līdzīgs spēlei, un ka patiesībā viss ir brīnišķīgi, un pasaulē ir tikai mīlestība. Pat, ja tikai spēsiet sev iedomāties „it kā”, spēles variantā, vienalga izjutīsiet reibinošu atvieglojuma sajūtu. Jūs atgūsiet mieru un brīvi uzelposiet, it kā būtu nomesta smaga nasta. Iespējams, sagribēsies uzsmaidīt, bet varbūt, paraudāt – gan viens, gan otrs ir dabiska reakcija uz saskaršanos ar patieso realitāti, Dievišķo. Pakāpeniski kļūs par pieradumu uztvert pasauli kā vietu, kur ir tikai mīlestība. Jūs sajutīsiet, ka tas ir daudz pareizāk, nekā uztvert pasauli kā vietu ļaunumam.

Izpildot šo vingrinājumu, varat papildināt savu pieredzi – uzlūkot ar jaunu skatu ne tikai savu dzīvi, bet arī visu pasauli kopumā.

CILVĒKU LAIMES NOSLĒPUMS

Viens no svarīgākajiem Dieva aspektiem ir tas, ka Dievs ir Radītājs. Bet, ja esam Viņa daļiņas, kurām piemīt visu Viņa īpašību pilnība, tad katrs no mums arī ir radītājs. Mums piemīt neierobežotas radošās iespējas. Kā Dievs radīja un turpina radīt Visumu, tā arī mēs spējam radīt ap sevi pasauli un savu dzīvi tādu, kādu vēlamies. Dievs sadalīja sevi daļās, radīja mūs un aizsūtīja uz iluzoru pasauli ar vienīgu mērķi – lai mēs šeit sevi izteiktu ne tikai kā potenciālus radītājus, bet realizētu šo potenciālu praksē. Absolūta pasaulē, tajā varenajā un sastingušajā Dievišķībā, no kurienes esam nākuši, šī pieredze vienkārši nav iespējama. Lai tā kļūtu iespējama, mūs vajadzēja ievietot nosacītā realitātē, pasaulē, kur iespējams potenciālu realizēt, kur ir ar ko salīdzināt savas Dievišķās iespējas un ir kur tās izteikt. Absolūta pasaulē jau tā viss ir pilnīgs. Tur nav tā, ko varētu pilnveidot. Un tikai nosacītā pasaulē, kaut arī iluzorā, mēs varam parādīt savas radošās spējas un pilnveidot jebko. Ir tikai viens veids, kā Dievs var izzināt Sevi kā Radītāju, un tas ir – radīt. Un tā, Dievs iedalīja katrai no neskaitāmajām Sevis daļiņām (visiem Saviem garīgajiem bērniem) tādu pašu radošo spēku, kāds piemīt Dievam kā veselumam, pilnībai. Tas ir tieši tas, ko apgalvo mūsu reliģijas, kad runā, ka esam radīti „pēc Dieva tēla un līdzības” (1.Mozus grāmata 1:27). Tas nenozīmē, kā daži uzskata, ka līdzīgi ir mūsu fiziskie ķermeņi, kaut arī Dievs var pieņemt jebkuru fizisku formu, kura nepieciešama konkrētam mērķim. Tas nozīmē, ka vienāda ir mūsu būtība. Mēs sastāvam no viena un tā paša, mums piemīt vienas un tās pašas īpašības un spējas, ieskaitot spēju radīt fizisko realitāti burtiski „no gaisa”. Mūsu svarīgākais uzdevums ir atcerēties savas radītāja spējas un tās realizēt.

3. VINGRINĀJUMS. PASAULE KĀ VIETA RADĪŠANAI

Iztēlojieties kaut uz dažām minūtēm, ka jums reāli piemīt visas Radītāja spējas. Iztēlojieties, ka varat radīt burtiski no gaisa jebko, un tam nav nekādu ierobežojumu. Ko jūs radītu? Sākt vajadzētu ar to, kas jums šķiet vissvarīgākais – sev un pasaulei kopumā. Iztēlojieties, ko gribētu redzēt kā sevis radītu, pēc tam iztēlojieties, kā jūs to visu radāt. Un lūk – jūsu priekšā tāda pasaule, kādu gribat to redzēt. Tad ar savas vēlēšanās un domu spēku piepildiet to ar to, ar ko gribat. Iedomājieties to, ko vēlaties, jau radītu un padomājiet – vai tas darīs jūs laimīgu? Vai jums patiks tas, ko esat radījis vai gribēsies kaut ko pārtaisīt? Varbūt sagribēsies radīt kaut ko vēl? Kāda kļūs pasaule ap jums jūsu radošās darbības rezultātā? Tā kļūst labāka, skaistāka, ērtāka, pievilcīgāka, dāsnāka? Kā jūs domājat, vai tā pasaule ir Dieva cienīga? Vai Dievs gribētu radīt tādu pasauli? Tādā veidā nonāksiet līdz Dieva cienīgam variantam. Tas tad arī būs jūsu Dievišķo iespēju augstākā izteiksme. Pagaidām jūs radāt tikai savā iztēlē, bet domas, jūtas – tie ir radošie instrumenti, instrumenti radīšanai. Un jo vairāk savā iztēlē radīsiet brīnišķīgas lietas, jo tuvāk realitātei tās būs, un visdrīzākā laikā jūs ievērosiet dažas pazīmes tam, ka šīs lietas sāk parādīties jūsu dzīvē.

Starp cilvēkiem valda pieņēmums, ka dzīve ir „izsūtījuma vieta” „grēciniekiem”, sūri grūta dzīves skola, kur soda un liek sliktas atzīmes visiem, kuri dara kļūdas. Patiesībā dzīve nav ne skola, un jo vairāk, izsūtījuma vieta. Neviens mūs nesoda un netiesā. Sodām sevi mēs paši, kad, sapinušies ilūzijās un pieņemot tās par realitāti, nereaģējam ar Dievišķo mīlestību, bet ar kaut ko pretēju, nerealizējam savas Dievišķās īpašības, bet tikai iluzorās bailes un uztraukumus. Par cik mūsu domas un jūtas ir radīšanas instrumenti, tad mēs savā dzīvē saņemam to, ko esam paši radījuši: Bailes, problēmas, nepatikšanas. Un mums ļoti ērti novelt no sevis visu vainu, uzskatot, ka tas ir Dievs, Kurš mūs soda. Dievs ir mīlestība, un nekas, izņemot mīlestību. Dievs mīl mūs tādus, kādi mēs esam, tāpēc, ka mēs – tas arī ir Viņš. Mēs esam par to aizmirsuši, un tādēļ pasaule šķiet sarežģīta un cietsirdīga, bet atliek tikai atcerēties, un viss nostājas savās vietās, un mēs kļūstam tie, kas patiesībā esam – Dievišķas būtne, Dieva daļiņas, radītāji, kuri radīti mīlestībā un spēj radīt ar mīlestību. Dzīve – nav skola, tāpēc, ka mums neko nevajag mācīties. Mums, kā Dieva daļiņām,  pieejamas tās pašas patiesības, kas Dievam. Mums nav nepieciešami mācīties – mums vajag tikai atcerēties, bet pats galvenais ir pielietot šīs zināšanas praksē. Mēs esam ieradušies uz Zemes ne pēc zināšanām, bet pēc prakses, pēc pieredzes, kuru var iegūt tikai zemes apstākļos. Mūsu dvēsele no sākta gala zina visu, kas nepieciešams, tai nav nekā apslēpta, nekā nezināma. Bet – ar vienām zināšanām nepietiek – dvēsele tiecas darboties. Kāds var zināt, ka ir dāsns, bet līdz tam brīdim, kamēr viņš neizdarīs to, kas par to liecinās, viņam nebūs nekas, izņemot šo jēdzienu. Kāds var uzskatīt, ka ir labs, bet līdz tam brīdim, kamēr viņš neizdarīs kaut ko labu otram, viņam nebūs nekas, izņemot ideju par sevi pašu. Mūsu dvēseles vienīgā vēlēšanās ir pārvērst visbrīnišķīgākos jēdzienus par sevi skaistākajā pieredzē. Līdz brīdim, kad jēdziens kļūst par sajūtu, tas viss ir tikai pieņēmums. Un tā, mēs esam uz Zemes ar vienu mērķi – realizēt savu Dievišķumu, izpaust to, kas patiesībā esam – Dievišķīgas būtnes, apveltītas ar Dievišķām enerģijām, mums lemts nest mīlestību materiālajā pasaulē un tikt pāri iluzorām ciešanām, bēdām, nedienām, nelaimēm un visam negatīvajam, ar ko nākas saskarties. Bet – atcerēsimies, ka Dievam nav negatīvisma jēdziena, un to, ko mēs uzskatām par negatīvu ir ilūzija, kas eksistē tādēļ, lai uz tās fona varētu izpausties un kļūt redzams tas pozitīvais, kas ir mūsos, ko Dievs mums devis.

DOT MĪLESTĪBU, RADĪT AR MĪLESTĪBU, DZĪVOT MĪLESTĪBĀ – CILVĒKA DZĪVES  JĒGA UN MĒRĶIS. UN KAD MĒS TO REALIZĒJAM, MĒS ESAM LAIMĪGI.

4. VINGRINĀJUMS. PASAULE DIEVA ACĪM

Iztēlojieties, ka skatāties uz pasauli ar Dieva acīm un redzat to tā, kā to redz Dievs. Dievs, atšķirībā no cilvēkiem, atceras, ka viss, kas nav mīlestība nav realitāte, tā ir ilūzija. Dievs redz, kā cilvēki rīkojas šādos apstākļos, pieņemot tos par realitāti. Dievs redz, ka cilvēki aizmirsuši savu uzdevumu – radīt Dievišķās enerģijas un katrā savas dzīves mirklī realizēt sevī Dievu. Pamēģiniet paskatīties uz pasauli ar tādas būtnes acīm, kura zina: ir tikai mīlestība, bet viss pārējais ir ilūzija. Vispirms paskatieties ar tādu skatu uz sevi un savu rīcību. Pavērojiet, ar kādu degsmi grimstat ilūzijās, kad kaut kas materiāls jums šķiet ļoti svarīgs, vai kad nopietni pārdzīvojat nepatikšanas – pēc būtības iluzoras. Kā mēs reaģējam tādās situācijās – vai paužam Dievišķo mīlestību, vai apvainojamies, dusmojamies, tas ir paužam to, kas nav mīlestība, un līdz ar to grimstam ilūzijās arvien dziļāk? Kā mēs uzvestos pierastās situācijās, kad mūs kaut kas sadusmo un aizvaino, aizskar vai apvaino, kaitina, ja zinātu, ka tas viss ir iluzori, un pats galvenais mūsu dzīves uzdevums ir paust Dieva mīlestību materiālajā pasaulē, realizēt to Dievišķo, kas mums dots? Pēc tam ar to pašu skatu pavērojiet citu cilvēku uzvedību un redzēsiet, ka tie nezināšanas dēļ ir atkarīgi no iluzorām vērtībām, no lietām, kas tiem šķiet svarīgas, un aizmirst par savu Dievišķumu. Un tagad varam izdarīt secinājumus un izlemt: ko mēs izvēlamies – grimt ilūzijās, vai atcerēties par to, ka pasaulē patiešām ir tikai mīlestība un gaisma, un mūsu uzdevums ir radīt to sevī, dot citiem un pasaulei, lai izkliedētu ilūziju dūmaku. Pie katras izdevības atcerēsimies savu izvēli, atgādināsim sev par patieso pasaules un savu personisko būtību , un tieksimies paust to Dievišķo, kas ir mūsos, lai kas arī notiktu visapkārt.

Dievs grib, lai mēs būtu laimīgi, un ar šo mērķi mēs esam materiālajā pasaulē – lai mēs ar savu Dievišķumu radītu šeit laimi. Mēs to spējam, un tieši tādēļ esam apveltīti ar Dieva Radītāja iespējām. Tagad mums jāsaprot, kas esam mēs un kas ir Dievs. Pēc būtības tas ir viens un tas pats. Un, noteikti, mēs neesam Dieva vergi, drīzāk var runāt par mīloša vecāka attiecībām ar bērniem – bet arī tas nav īsti precīzi. Dievs nav ne vecākais pēc pakāpes vai vecuma, ne aizbildnis un ne aizgādnis, mūs vieno vienlīdzīgas partnerattiecības. Mēs kopā ar Dievu, uz vienlīdzības principiem, veidojam Visumu, mēs to darām katru mirkli, ar savām domām un jūtām, savām vēlmēm un nodomiem. Un, jo vairāk gaismas ir mūsu dvēselēs, jo vairāk gaismas ir visā Visumā. Mēs visi esam Dievs, un mums piemīt Dieva varenība. Tikai tas mums vienmēr jāatceras…

About SANDRA BALODE

bioenerģētiķe. jogas pasniedzēja. publiciste. E-pasts: sabalo@inbox.lv Tālrunis +371 25917215
This entry was posted in Garīga izaugsme and tagged , . Bookmark the permalink.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s